Fiziskā aktivitāte var ievērojami atšķirties tās intensitātē -, kas ir piepūles daudzums, pakāpe jeb fiziskās jaudas mērs. Lai fiziskās aktivitātes iedarbība uz cilvēka organismu būtu pozitīva un „dziedējoša”, tai ir jābūt regulārai, individuāli
piemērotai un dozētai.
Termins „Veselību veicinošā fiziskā aktivitāte” ietver sevī jebkuru fiziskās aktivitātes veidu, kas nes labumu veselībai un funkcionālajai kapacitātei, bez riska kaitēt veselībai. Tās ir aktivitātes, kuru ietekmē paaugstinās pulss, ķermeni pārņem viegls siltums, jūtams neliels elpas trūkums un tiek novērota metabolisma paaugstināšanās 3-6 reizes, salīdzinot ar miera stāvokli.
Veselības saglabāšanā un uzlabošanā (vecuma grupā no 18-64 gadiem) ir nepieciešama mērenas intensitātes fiziskā aktivitāte, kas ilgst vismaz 30 minūtes un tiek pielietota vismaz 5 reizes nedēļā. Pasaules Veselības organizācija iesaka kombinēt mērenas intensitātes aktivitātes ar spraigām, enerģiskām aktivitātēm, kas ilgst vismaz 20 minūtes un tiek pielietotas 3 reizes nedēļā. Šīs ir vispārējas vadlīnijas, kas ir jāizvērtē atbilstoši katra indivīda iespējām, vajadzībā un apstākļiem. Rekomendējamo fizisko aktivitāti var veikt vienā sesijā, vai arī sadalīt sīkākās laika vienībās, piemēram, 10 minūtes vai vairāk. Veicamā aktivitāte var būt darbība, kas saistīta ar dzīvesveidu; tā var būt strukturēta un plānota vai arī kombinēta, ietverot iepriekšminētos kritērijus. Arī uzturēšanās ārā, svaigā gaisā, ir viena no „atslēgām” uz veselīgu ķermeni un gaišu, skaidru prātu. Pēdējos gados arvien populārākas kļūst fiziskās aktivitātes brīvā dabā. Nodarbojoties ar fiziskajām aktivitātēm brīvā dabā, cilvēkus pārņem īpašā sajūta, ka viņi “ir tikuši prom no visa”, sniedzot izglītojošu, emocionālu, kulturālu, garīgu un fizisku ieguvumu, ko viņš piedzīvo, mijiedarbojoties ar citiem dalībniekiem un dabu. Fiziskās aktivitātes svaigā gaisā ietver daudz pozitīvu aspektu – tās var veikt bez īpašām ierīcēm, bez vides pārveidošanas vai infrastruktūras, kā arī bez lieliem naudas ieguldījumiem.
Rekreācija ir zinātnes nozare, kas pēta cilvēka brīvo laiku un tā izmantošanu. Literatūrā vārdam „rekreācija” ir sastopamas daudz dažādas nozīmes, skaidrojumi un lietojums. Tā pamatā ir latīņu valodas vārds “recreation”, kas nozīmē “veselības atjaunošana”, “radīt no jauna” vai “atdzimt”. Tāpat literatūrā atrodams daudz dažādu rekreācijas teoriju un definīciju, tomēr visizplatītākā definīcija, ko visvairāk pieņem arī rekreācijas pakalpojumu nodrošinātāji, definē rekreāciju vienkārši kā aktivitātes, ko cilvēki veic savā brīvajā laikā. Viens no rekreācijas veidiem ir ārtelpu rekreācija jeb rekreācija brīvā dabā. Ārtelpu rekreācija ietver plašu fizisko aktivitāšu klāstu, kas notiek svaigā gaisā, brīvā dabā. Tā tiek raksturota kā garīgi un fiziski dziedējoša, tādējādi tā pozitīvi ietekmē ne tikai cilvēka fizisko veselību, bet arī labsajūtu, kas ir būtiski dzīves kvalitātes uzturēšanai un paaugstināšanai. Tā var sniegt labsajūtas un līdz ar to apmierinājuma sajūtu, izaugsmi, radošumu, līdzsvarotu konkurences sajūtu, rakstura attīstību, prāta spēju attīstību, kā arī fiziskā stāvokļa uzlabošanos, socializēšanos un spēju „tikt galā ar dzīvi”. No tā var secināt, ka, uzlabojot, veicinot un apmierinot cilvēku iesaisti un vajadzības rekreatīvās aktivitātēs un darbībās, uzlabosies viņu labsajūta un dzīves kvalitāte.
Visam dzīvē ir jābūt līdzsvarā. Sabalansējot garīgo darbu ar fizisko aktivitāti, cilvēks ne tikai iegūst labu fizisko veselību, bet arī ”skaidrāku” prātu un pozitīvākas emocijas, – jo, kustoties, mēs uzlabojam ne tikai savu fizisko veselību, bet arī garīgo/mentālo.

Populārākie fiziskās rekreācijas veidi ir: skriešana, riteņbraukšana, slēpošana, pastaigas, nūjošana, peldēšanās, skrituļošana. No šiem fiziskās aktivitātes veidiem tieši nūjošanā, distanču slēpošanā un peldēšanā tiek iesaistītas visvairāk muskuļu grupas. Bet pats būtiskākais ir izvēlēties to fiziskās aktivitātes veidu, kas sniedz vislielāko labsajūtu, prieku un patiku! Lai fiziskā aktivitāte nebūtu traumatiska un
būtu veselības veicinoša, pirms tās uzsākšanas ir jāiesildās un, tās laikā, ir jākontrolē pulss (ideāli, ja iespējams izmantot pulsometru). Vienkāršākais veids kā aprēķināt maksimālo pulsu ir pēc formulas 220-vecums. Visefektīvāk organisms izmanto taukus pie slodzes 60-70% no maksimālā pulsa (slodzei jābūt vismaz 30 – 40 minūtes ilgai). Fiziskās aktivitātes ir jāuzsāk pakāpeniski, lai nebūtu pārtrenēšanās, kura negatīvi ietekmē visas orgānu sistēmas. Lai mazinātu muskuļu sāpes un stīvumu – pēc fiziskās aktivitātes ir jāpastiepj muskuļi. Var ieiet siltā vannā vai saunā. Jāatceras par  uzņemšanu pirms un pēc veicamās aktivitātes, kā arī, ja nepieciešams – aktivitātes laikā.

Rakstā izmantoti dati no I. Kundziņas promocijas darba „Fiziskā rekreācija 45-55 gadus
vecu cilvēku labsajūtas uzlabošanai”, 2015.

Dr.Sp.sc. Ieva Zvīgule
Sertificēta fizioterapeite
Vingrosev.lv